Header Ads

Tautas ticējumi un paražas par maizi


🍞 Jezuītu kolēģijas 1606. gada protokolā minēts, ka Rēzeknes un Ludzas apvidus iedzīvotāji ziedojuši dieviem lielu maizes kukuli čūskas veidā ar platu muti un paceltu asti, bet citiem dieviem mazāku, sunim vai čūskai līdzīgi izveidotu.

🍞 Labāk rūgst dusmīgiem, nikniem, piktiem, sirdīgiem cilvēkiem. Maizi jaujot, vajag dusmoties, sirdīties, rāties. Mīcītājai jāsaka: "Lai rūgst kā Rīga, kā Cēsis, kā jaunu meitu vēderiņš" Kad maize samīcīta, to nedrīkst apsegt vīrieša drēbēm, lai kungi nerūgst uz meitām.

🍞 Ja maizes krāsns ogles pēc apdzēšanas sāk kvēlot, tad maizes cepēja ir niknas dabas. Ja jaungada vakarā, maizi cepot, paliek pāri mīkla, tad būs visu gadu ko cept.

🍞 Kad mīkla izrūgusi, veido kukuļus, liek uz lizes un šauj krāsnī. Pār lizi nedrīkst kāpt, citādi būs līka mugura, kupris. Nav ieteicams slavēt cepēju, bet jāteic: "Maize kā saulīte, cepēja kā cūka."

🍞 Ja kāds ar troksni brauc garām vai sievas ķildojas, maize neizdosies.

🍞 Pie krāsns neatspiežas, nesilda muguru, lai maize nesprēgā. Krāsns mutei priekšā aizliek akmeni, lai pūķis, akmeni atradis, nemeklētu pēc maizes. Lai zinātu, vai maize izcepusi, plaisā iepūš elpu un, kukuli pie auss pieliekot, klausās: ja tā čab, it kā prusaki pa salmiem staigātu, tad gatava. Kad maize izvilkta, krāsni nedrīkst atstāt tukšu, ieliek kādas pagalītes, lai nebūtu tukša dzīve, lai maizes papilnam.

Nav komentāru:

Nodrošina Blogger.